Baznīcas vēsture
Baznīca atrodas pašā Valkas centrā, Raiņa un Rīgas ielu krustojumā.
Pirmo
reizi baznīcas vārds dokumentos parādās 1477. gadā. Tajā laikā tā
saukta svētās Katrīnas vārdā. Toreiz draudzē ietilpa Pilslugažu, Burgas,
Liellugažu un Čoru muižu iedzīvotāji. Baznīcas patrons bijis kāds no
muižniekiem, visbiežāk Vrangeļu dzimtas pārstāvji. Kopš dibināšanas draudze nekad nav pārtraukusi savu darbību.
Baznīcu gadu
gaitā piemeklējis sūrs liktenis - divas reizes tā tika sagrauta kara darbības rezultātā, bet,
pateicoties vietējiem muižniekiem, īpaši, Vrangeļu dzimtai, atkal atjaunota. Pirmo reizi baznīca cieta
1702. gadā Ziemeļu kara laikā. Otro reizi, jau pēc apmēram piecdesmit gadiem 18, gs, vidū, kad tā no gruvešiem būvēta gandrīz no jauna. Trešo reizi - pēc 1907. gadā naktī no 3. uz 4. februāri baznīcā notikušā ugunsgrēka. Tā rezultātā tika bojātas jumta konstrukcijas, bet tornis nodega pilnībā un
zvans iekrita baznīcā. To atjaunoja barona fon Vrangeļa māsa. Atjaunotā
baznīca iesvētīta 1910. gada 2. maijā kā Valkas - Lugažu ev. luteriskās draudzes baznīca.
Nākošais
lielais remonts tornī uzsākts 20.gadsimta 90-tajos gados.
1991. gadā no torņa nocēla gaili un bumbu, kas bija cauršauti II.
pasaules kara laikā. Restaurāciju pabeidza 1993. gadā. Līdz 1995. gada
29. augustam tas glabājās Valkas novadpētniecības muzejā, jo tornī
notika nesošo konstrukciju nomaiņa un remonts. 1995. gada 29. augustā
gaili uzcēla tornī, bet pēc gada, t.i., 1996. gada jūlijā gailim astes
daļa jau bija sašķiebusies. Kļūda radusies gultņu sistēmā. Lai to
izlabotu, gaili atkal noņēma.
1997. gada 20. janvārī draudzes
padome pieņēma lēmumu uzsākt baznīcas iekšējā interjera remontu. 1907. gadā, kad atjaunoja baznīcu, draudz veidoja apkārtējo muižu zemnieki, un interjerā dominēja koka konstrukcijas un paneļi, kas telpā radīja smagnēja un reizē
pamatīguma iespaidu. Remonta laikā
konstatēja interesanti detaļas. Atjaunojot baznīcu pēc ugunsgrēka,
meistari ar koka paneli bija aizseguši ornamentus, kuri rotāja gan altāra daļu, gan jomu. Altārtelpas arkas bijusi rotāta ar to pašu stilizētu rata ornamentu, kas nav ticis atjaunots. 1997. gada
remonta laikā visi ornamenti atjaunoti gan altārtelpā un arī arkā, gan zālē,. Sienu krāsojums atguva sākotnējo toni - dzeltenu atlārtelpā, gaiši zaļu lielajā zālē, baltu logu ailēs. Rata ornaments izmantots kā Sv. Katrinas simbols. Tradīcija vēsta - Sv. Katrīna ticības dēļ tikusi spīdzināta, tomēr viņa apgalvoja, ka ir veltījusi
savu jaunavību Jēzum Kristum, un Viņš ir viņas dzīvesbiedrs. Saniknotais imperators Maksimiliāns II nosūtījis Katrīnu uz
mokuratu, lai to spīdzinātu salaužot meitenes kaulus, taču mocību rīks
salūzis, nostāsti liecina, ka riteni salauza eņģeļi, ar zibens spērienu, bet Katrīna
netika pat ievainota. Visbeidzot pēc imperatora pavēles Katrīnai tika nocirsta
galva.
1998. gadā
izremontēta torņa ieškpuse un skatu laukums pilsētas apskatei. 1999. gadā
uzlikts jumts baznīcas daļai.
Baznīca ir Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un restaurēšana jāturpina joprojām.
Stilistiski
baznīca būvēta kā bazilikas tipa baznīca. Skatoties no augšpuses, tā
atgādina izstiepta taisnstūra formu. Baznīcas eksterjers ir vienkāršs
(agrāk dēveta par zemnieku dievnamu) un tajā ir vērojamas daudzu stilu
iezīmes, ko veicinājuši bieži atjaunošanas darbi baznīcas vēsturē, jo
katrs nesis raksturīgā stila iezīmes no sava laika. Baznīcas ārējā izskatā galvenais akcents ir barokālais zelminis ar
trīsstūra frontonu. Vienjoma draudzes telpai ir divslīpju griesti ar
atslēgtām konstrukcijām. To no altārdaļas atdala triumfa arka. Iekārta –
altāris, kancele, soli, lukta – darināta no tumša koka. Stēlas formā
būvēto retablu grezno dimanta kvadrāti, monētu ornaments un akrotērijs. Altāra retablu augšdaļā – alfas un omegas atveids, centrā – glezna „Kristus
aicina”. Mākslinieks nav zināms. Daudzstūru kancele ar altārim analogo
dekoru piestiprināta triumfu arkai.
Kad 1907. gadā baznīcai daļēji nomainīja grīdas dēļus, un zme tās tika atrastas
apbedījumu kapenes. Muižnieku dzimtas kapenes atradās kora daļas abās
pusēs. Mācītājam kapa vieta bija paredzēta altāra priekšā, bet
pērminderim bija tiesības izvēlēties kapa vietu pie lielajām baznīcas
durvīm. Tas sakrīt ar 1739. gada 18. marta vizitācijas protokolā minēto,
ka baznīcā apbedīti Vrangeļu un fon Albedilu dzimtas locekļi, Valkas
birģermeistari Vikams un Francens, kā arī draudzes mācītāji. Atverot
baznīcas grīdu, atsegtas kapeņu četras kameras. Vienā no tiem bijuši 12
zārki. Kā uzskatīja bijušais draudzes mācītājs Elmārs Mačs, šajā baznīcā tika apglabāti arī Lielā
Ziemeļu karā kritušie zviedru virsnieki.
Mūsdienās baznīca ir dievnams, un baznīcas zvanu tornis kalpo arī kā pilsētas skatu tornis, no kura paveras brīnišķīgs skats gan uz Valku, gan Valgu.
|
Galerija
